Augu sistemātika pēta uz zemeslodes sastopamos augus, sistematizē tos, apraksta, izskaidro to attīstību un radniecību. Pastāv vairākas filoģenētiskas augu klasifikācijas sistēmas, kas klasificē augus, pamatojoties uz augu evolūciju un savstarpējo radniecību.

Laika posmā no 1887. līdz 1909. gadam vācu botāniķi Ādolfs Englers un Karls Prantls izveido augu klasifikācijas sistēmu (tā saukto Englera sistēmu), kas pirmo reizi botānikas vēsturē apskata gan zemākos, gan augstākos augus, sākot ar aļģēm un beidzot ar ziedaugiem. Die Natürlichen Pflanzenfamilien (Dabiskas augu dzimtas) kā ziedaugu dzimtu klasifikācijas standartu līdz 20. gs. 70-ajiem gadiem plaši lieto herbāriju sistematizēšanā, floru aprakstos un universitāšu botāniskajos dārzos augu sistemātisko grupu ierīkošanā un citu ekspozīciju izvietošanā.

Englera sistēmā augu dzimtas sakārtotas pēc to izcelšanās secības, morfoloģiskās līdzības (it īpaši, zieda uzbūvē) un pēc pazīmju evolucionārās attīstības saskaņā ar Darvina principiem. Tādejādi, sistēmu aizsāk evolucionāri senākās un morfoloģiski vienkāršās augu dzimtas (piemēram, liliju dzimta Liliaceae) un noslēdz evolūcijas procesā izveidojušās jaunākās dzimtas ar sarežģītām morfoloģiskām īpašībām (kā asteru dzimta Asteraceae).

Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā Augu sistemātiskās grupas ierīko 1926. gadā, un pašlaik pārstāvētas vairāk par 100 augu dzimtām.