Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Parastais kizils - Cornus mas L.
Pēdējās izmaiņas veiktas:
18.02.2011

Liels, 4-6 m augsts krūms ar sīkiem dzelteniem ziediem nelielos čemuros. Auglis – liels, iegarens kaulenis ar lielu mīkstuma daļu, koši tumši karmīnsarkans, ar patīkamu skābumu, ēdams. Savvaļā aug Dienvideiropā līdz Karpatiem, Moldovai, Krimā, Kaukāzā un Mazāzijā kalnu ozolu, skābaržu un dižskābaržu pamežā, stāvos upju krastos. Tur arī daudz kultivē apstādījumos un kā augļu kultūru. Latvijā kultivē reti, labāka ziemcietība rietumu rajonos. Ēncietīgs, bet nepanes mitras augsnes ar seklu gruntsūdeni. Apstādījumu un augļu šķirnes vēl maz pazīstamas (A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. 2006).

Mandžūrijas valrieksts - Juglans mandshurica Maxim.

Līdz 25 m augsts koks ar plaši izplestu, skraju, zemu vainagu. Augļi iegareni vai olveida, galā nosmaiļoti, mataini un lipīgi. Savvaļā aug Krievijā, Amūras lejtecē, Mandžūrijas Z daļā, galvenokārt upju ieleju sanesumos un krastos, piekalnēs. Latvijā kultivē kopš 19. gs. beigām. Pareti sastopams parkos un dārzos visā Latvijā. Ziemcietīgs, apsalst tikai ļoti bargās ziemās, vēlajās salnās cieš jaunās lapas un ziedi. Ļoti ātraudzīgs, sējeņi sāk ziedēt 6-8 gadu vecumā, ražo daudz dīgstošu sēklu. Lapu izdalītie fitoncīdi atbaida kaitēkļus un nomāc mikroorganismus (A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. 2006).

Ēdamā kastaņa - Castanea sativa Mill.

Vasarzaļš liels koks ar slaidu stumbru. Ziedi aromātiski. Sēklas ēdamas, ieapaļi trīsšķautņainas, saskares vietās plakanas, pa 3 ietvertas dzeloņainā apvalkā. Savvaļā izplatība visai nosacīta un strīdīga (jo jau sen kultivē), domājams, Vidusjūras reģionā, Mazāzijā, Ziemeļāfrikā. Daudz kultūršķirņu. Svaigus, grauzdētus un vārītus kastaņus pārtikā lieto Vidusjūras zemēs, ir īpaši Spānijā, Turcijā un Korsikā. Latvijā zied jūlijā, un augļi bieži vien līdz salam nepaspēj ienākties, ziemcietība pavāja. Koks cieta ar brūnu kodolu, augstvērtīga mēbeļu apdarei un mūzikas instrumentu ražošanai (A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. 2006).

Parastais skābardis - Carpinus betulus L.

Vasarzaļš, līdz 20-25 m augsts koks ar raksturīgu pelēku, gludu mizu. Vainags ovāli noapaļots. Ziedi – spurdzes. Auglis – saplacināts, zaļgani pelēks riekstiņš, pie tā pamatnes 3-5 cm gara trīsdaivu seglapa, kuras vidējā daiva ievērojami garāka par sānu daivām. Savrup augoši koki sāk ziedēt 20 gadu vecumā, bet audzēs tikai pēc 40 gadiem. Mūža ilgums līdz 150 gadiem, sevišķi labos apstākļos līdz 300 gadiem. Bargās ziemās Latvijā cieš no sala un zaru mizas saules apdegumiem. Nobirušās lapas ātri sadalās un veido labu meža trūdu, labvēlīgi ietekmē augsnes auglību. Savvaļā aug Centrāleiropā un Austrumeiropā, Kaukāzā un Tuvajos Austrumos līdz pat Irānai lapu koku mežu zonā līdzenumos un klanos. Latvijā savvaļā aug ap 11 ha platībā, kas izdalīta kā liegums, Liepājas rajona DR daļā. Suga ieskaitīta īpaši aizsargājamo sugu sarakstā un ierakstīta Sarkanās grāmatas 2. kategorijā. Samērā daudz sastopams vecajos Kurzemes parkos (A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. 2006).

Plēkšņmizas kārija - Carya ovata (Mill.) C.Koch

Vasarzaļš, liels, bet lēnaudzīgs koks ar gaiši pelēku mizu, kas atlobās garām plēksnēm. Auglis – gluds kaulenis ar biezu apvalku, kas atveras pa 4 šuvēm. Kodols ēdams, ar saldu garšu. Savvaļā aug ASV Atlantijas okeāna piekrastes mežos. Amerikas pirmiedzīvotāji pavasara sulu izmantoja cukura iegūšanai (A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. 2006).

Amūras korķakoks - Phellodendron amurense Rupr.

Vasarzaļš, līdz 20 m augsts koks ar plašu vainagu. Raksturīga līdz 7 cm bieza korķa kārta uz stumbra un zariem. Iekšējā miza spilgti dzeltena – redzama, atdalot korķa kārtu. Auglis – melns kaulenis ar eļļainu ārējā apvalka mīkstumu. Jaunajām lapām, ziediem un augļiem piemīt specifiska, citronam līdzīga smarža. Savvaļā aug Mandžūrijā, Krievijas Piejūras novadā un Ziemeļkorejā. Latvijā pareti sastopams vecajos parkos, pilsētu apstādījumos un kolekcijās. Domājams, ka līdz ar sugas introdukciju un atklāšanu pirmie stādi no Sanktpēterburgas ap 19. gs. 70. gadiem stādīti apļveida grupā pie Lielvārdes baznīcas (A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. 2006).

Īstā cidonija - Cydonia oblonga Mill.

Vasarzaļš, neliels, līdz 8 m augsts koks ar stāviem zariem. Ziedi balti vai sārti. Auglis liels, sēdošs ābols – lodveida ar noapaļotām ribām, sākumā tūbains, vēlāk kails, citrondzeltens, koksnains, miecvielām bagāts, aromātisks. Savvaļā aug Kaukāzā, Irānā un Centrālajā Āzijā. Vidusjūras zemēs un Tuvajos Austrumos, arī vairumā tropu zemēs izplatīts un sens augļaugs. Latvijā P. Upītis Dobelē un V. Vārna LU Botāniskajā dārzā selekcionējuši ziemcietīgas un lielaugļu cidonijas (A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. 2006).

Daudzziedu kalikants - Calycanthus floridus L.

Līdz 1,5 m augsts, aromātisks krūms. Ziedi tumši sarkanbrūni, smaržo pēc zemeņu ogām. Ziedu ietver daudz augšlapu. Auglis – elipsoidāla pogaļa ar daudzām brūnām sēklām. Sēklas indīgas liellopiem un aitām, tāpēc ASV dienvidaustrumu daļā savvaļā augs daudz iznīcināts. Savvaļā aug ASV (A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. 2006).

Ķīnas metasekvoja - Metasequoia glyptostroboides Hu et Cheng

Ģinti, kuras fosilijas tika atrastas terciārā perioda nogulumos, kā sen izmirušu 1941. gadā aprakstīja japāņu paleobotāniķis S. Miki, bet jau 1945. gadā metasekvojas vienīgo sugu dabā atrada un 1947. gadā aprakstīja Ķīnas botāniķi Čens un Hu.

Parastā metasekvoja ir vasarzaļš skuju koks ar plakanām skujām, kas virspusē zilganzaļas, apakšpusē gaiši zaļas ar 2 gaišām joslām. Čiekuri apaļīgi, nokareni, garā kātā. Suga savvaļā konstatēta 800 km2 platībā Ķīnā uz Hubei un Sičuaņas provinces robežas. Dažās desmitgadēs suga strauji izplatījās, un to kultivē kā apstādījumu koku visā pasaulē. Ir ziemcietīga ne tikai Rietumeiropā, bet arī tālāk uz austrumiem. Latvijā kultivē ļoti reti, bargākās ziemās apsalst, bet labi atjaunojas (A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. 2006).

Divdaivu ginks - Ginkgo biloba L.

Relikta suga – paleobotāniskie dati liecina, ka ginki bija sastopami pirms 300 miljoniem gadu karbona perioda florā. Līdz mūsdienām saglabājusies tikai šī viena suga. Ginks ir vasarzaļš divmāju koks, sasniedz līdz 40 m augstumu, ar ļoti zarainu stumbru. Vairumam lapu plātnes galotnes vidu šķēlums, kas to sadala 2 daivās; dzīslojums vaļējs, vēdekļveida, dzīslas galā dihotomi zarojas. Lapas rudenī krāsojas koši dzeltenā krāsā. Sēklas klāj dzintardzeltens, sulīgs, nedaudz sveķains ārējais apvalks (sarkotesta) ar nepatīkamu smaržu, līdzīga nelielai plūmei. Sēklas kauliņš divšķautņains, tā kodols salds un Austrumāzijas zemēs tiek lietots pārtikā. Savvaļā aug tikai dažu desmitu hektāru platībā Austrumķīnā Temusas kalna nogāzēs. Plaši kultivē gan Ķīnā, gan Japānā un Korejā, galvenokārt tempļu birzīs. Eiropā no Japānas pirmo reizi ievests 1727. gadā Utrehtas (Holande) Botāniskajā dārzā, kur pašlaik aug vēl viens no tā laika kokiem. Latvijā sastopams pareti, apstādījumos un kolekcijās. Vecākais simtgadīgais koks aug Rīgas kanāla apstādījumos iepretim LU galvenajai ēkai. Labvēlīgos augšanas apstākļos var sasniegt 2000 gadu vecumu (A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. 2006).

Eiropas dižskābardis - Fagus sylvatica L. 'Fastigiata'

Forma ar zaļām, normālām lapām un kolonnveida vai šauri konisku augumu un augšup virzītiem zariem. Sēklas – trīsšķautņaini rieksti koksnainā augļa apvalkā, kas klāts ar dzeloņainiem bārkstveida izaugumiem un atveras 4 daivās. Rieksti areālā ir ne tikai meža dzīvnieku barība, bet arī būtisks lopbarības līdzeklis. Pamatsuga savvaļā aug Centrāleiropas un Rietumeiropas kalnu lapu koku mežos no Dienvidanglijas un Dienvidzviedrijas; austrumu robeža sakrīt ar Karpatu Z malu. Latvijā kultivē kopš 18. gs. G. Kūfalts veicis sugas selekciju, lai izaudzētu ziemcietīgu kokus Rīgas apstādījumiem. Kurzemes klimatiskie apstākļi ir piemēroti Eiropas dižskābarža plašākai ieviešanai mežaudzēs auglīgās augsnēs. Uz rietumiem no Ventas dižskābardis bieži ir veco parku un arī jaunākos apstādījumos. Bargajā 1939./40. gada ziemā Kurzemē no sala cieta maz, bet Latgalē, Vidzemē un Zemgalē izsala gandrīz visi, arī lielie koki. Koka mūža ilgums 200-300 gadu. Koki ar stumbra apkārtmēru virs 4 m tiek ieskaitīti īpaši aizsargājamos dižkokos (A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. 2006).

Virdžīnijas burvjulazda - Hamamelis virginiana L.

Vasarzaļš, 2-3 m augsts krūms, pēc izskata atgādina lazdu. Zied tūdaļ pēc lapu nobiršanas oktobrī un novembrī, ziedi aromātiski. Ziedi atrodas lapu žāklēs pušķos uz īsa kāta, vainaglapas lineāras izlocītas, dzeltenas. Augļi nogatavojas nākamā gada rudenī, un sēklas, pogaļai uzsprāgstot, tālu izkaisās. Savvaļā aug Ziemeļamerikas ZA daļā. Lapas un dzinumu mizu Amerikas indiāņi lieto kā ārstniecības līdzekli. Latvijā visbiežāk aug kultivēta, kolekcijās un dārzos pareti kultivē visā valstī (A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. 2006).

Ķīnas citronliāna - Schisandra chinensis (Turcz.) Baill.

Līdz 8 m gara, vasarzaļa liāna. Dzinumi sākumā zaļi, nobrieduši tie ir brūndzelteni un gludi, vecākiem zariem miza tumši brūna un krokaina. Ziedi krēmbalti, aromātiski, to smarža tāpat kā citām auga daļām atgādina citrona un sveķu smaržu. Auglis – sulīgs someņu kopauglis, kas atgādina paretinātu jāņogu ķekaru. ‘Ogas’ oranžsarkanas. Savvaļā aug Krievijas Tālajos Austrumos, Ziemeļmandžūrijā, Korejā un Ziemeļjapānā. Latvijā introducēta jau no 20. gs. sākuma. Visai bieži kultivē savrupmāju dārzos. Dzinumi daļēji apsalst tikai ļoti bargās ziemās, kad sals seko dziļam atkusnim. Ziemas beigās un agri pavasarī zaru miza apdeg tiešos saules staros, tāpēc vēlama pusēna. Kultivē kā ārstniecisku un apstādījumu augu. Sēklas, augļi, saknes, miza un dzinumi satur tonizējošas vielas (A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. 2006).

Parastā aktinīdija - Actinidia kolomikta (Maxim. et Rupr.) Maxim.

Vasarzaļa, līdz 10 m gara liāna, bez balsta aug kā 1,5-2 m augsts krūms. Lapām plaukstot ir bronzas nokrāsa, vēlāk tās ir zaļas, ziedēšanas laikā to virspusē redzami prāvi balti plankumi, kas pēc noziedēšanas kļūst sārti līdz karmīnsarkani. Plankumi vairāk izteikti vīrišķajiem augiem un saulainās vietās. Ziedi ļoti smaržīgi, zied jūnija otrā pusē. Auglis ir oga ar daudzām sīkām sēklām, iegareni elipsoidāls, zaļš vai bāli zaļgans. Augļu aromāts atgādina ananāsu, patīkami saldi vai saldskābi, nogatavojas septembrī un strauji nobirst. Savvaļā aug Krievijas Tālajos Austrumos, Korejā, Mandžūrijā, Japānā. Aug jauktu koku mežos, kalnu dienvidu nogāzēs, izcirtumos, gar upju krastiem. Latvijā audzē savrupmāju dārzos. Samērā ziemcietīga suga, pie ēku D sienas cieš no mizas apdegumiem. Piemērotos apstākļos labi ražo augļus katru gadu. Augļi satur daudz cukura un C vitamīna (A. Mauriņš, A. Zvirgzds. Dendroloģija. 2006).