Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Ķērpji
Pēdējās izmaiņas veiktas:
15.03.2012

Ķērpis ir komplekss simbiotisks organisms, ko veido sēne (parasti askusēne, retāk bazīdijsēne vai zigosēne) un fotosintezējošais simbionts - zaļaļģe vai ciānbaktērijas. Ķērpja laponim nav kutikuluas un atvārsnīšu kā augu lapām, tādēļ vielas no gaisa tiek absorbētas ar visu organisma virsmu. Šī iemesla dēļ ķērpji ir jutīgi pret gaisa piesārņojumu, un tos var izmantot kā gaisa tīrības bioindikatorus.

LU Botāniskā dārza teritorijā sūnu un ķērpju pētnieces Anna Mežaka un Līga Strazdiņa konstatējušas 20 ķērpju sugas: Anaptichia ciliaris, Candelariella xanthostigma, Caloplaca spp., Cladonia chlorophaea, Diploschistes spp., Hypocenomyce scalaris, Hypogymnia physodes, Hypogymnia tubulosa, Lecanora muralis, Lepraria spp., Melanelia exasperatula, Parmelia sulcata, Peltigera canina, Phaeophyscia orbicularis, Physcia tenella, Physconia grisea, Porpidia crustulata, Trentepohlia umbrina, Verrucaria nigrescens, Xanthoria parietina.

 

Ķērpju izpētes vēsture Latvijā (izmantota informācija no I. Bergas maģistra darba "Dabaszinātnieku ieguldījums Latvijas floras pētījumos 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā", 1993)

  • Latvijas ķērpju floras pētījumi aizsākās 18. gs. otrajā pusē. J.B. Fišera darbā minētas 7 ķērpju sugas. Ķērpju apraksti doti nepilnīgi un pēc tiem grūti spriest, kādas sugas autors aprakstījis. Darba papildinājumā 1884. gadā Fišers ietver jau 16 ķērpju sugas, bet šī darba otrajā izdevumā atzīmē 28 sugas.
  • D. Grindelis 1803. gadā min 38 ķērpju sugas, kur katrai sugai norāda augšanas apstākļus un arī citus datus.
  • 1805. gadā izdotajā darbā par Baltijas augu saimniecisko izmantošanu V. Frībe min 7 ķērpju sugas un iesaka to saimniecisko pielietošanu.
  • 19. gs. vidū interese par floras pētīšanu pieaug, parādās vairāk ziņojumu arī par ķērpjiem. Te jāatzīmē K. Heigeļa un K. Millera darbi 1846. un 1847. gadā, kuros minētas 20 ķērpju sugas. Jau 68 ķērpju sugas un vairākas varietātes K. Heigelis aprakstījis 1855. un 1857. gadā. Ķērpji bija vākti galvenokārt Rīgas apkārtnē. Taču to apraksti diezgan nepilnīgi. Darbā autors sniedz arī ķērpju ģinšu un sugu noteikšanas tabulu.
  • Lukass 1862. gadā publicē darbu par Inčukalna apkārtnes augiem, kurā min 52 ķērpju sugas ar vairākām varietātēm. Šajā darbā minētas 11 jaunas sugas Latvijas teritorijai.
  • Pirmo plašāko pārskatu par Baltijas ķērpjiem sniedz K. Heigelis 1869. gadā. Šajā darbā aprakstītas 140 ķērpju sugas ar daudzām varietātēm. Darba papildinājumā autors min vēl 17 ķērpju sugas, kuras ņemtas no A. Dītriha 1859. gada darba. Baltijā šajā laikā ir atrastas 157 ķērpju sugas. Materiāli vākti Rīgas, Kokneses, Tallinas, Tartu apkārtnē, Sāmsalā un citur.
  • Ievērojamākais 19. gs. ķērpju pētnieks Latvijā un Igaunijā bija A. Brutāns. Viņa zinātniski-pētnieciskā darbība sākas pēc 1860. gada Tartu. 1869. gadā Tartu Dabaspētnieku biedrības rakstos A. Brutāns ziņo par lihenoloģiskās ekskursijas rezultātiem uz Kurzemi un Vidzemi. Pēc rūpīgas materiāla apstrādes un papildus ekskursijām materiāla ievākšanai 1870. gadā iznāk viņa darbs par Baltijas ķērpjiem "Lichen Est-, Liv- und Kurland". Darbā minētais sugu skaits ir 394. Pēc mūsdienu taksnonomijas šis darbs aptver 461 sugu no 87 ģintīm.
  • No 20. gs. sākuma darbiem jāatzīmē K. Merežkovska, K. Ašmaņa, K.R. Kupfera darbi. 20-os un 30-os gados ķērpju pētīšanai pievērsušies arī N. Malta, H. Skuja un M. Ore.
  • Par Rīgas apkārtnes kladoniju floras pētījumiem datus sniedz K. Miške 1939. gadā savā diplomdarbā. Tajā autors apraksta 45 kladoniju sugas ar 143 formām.
  • Plašu herbāriju savākuši K. un H. Starci - 1600 paraugu. Materiāls vākts lielos daudzumos un lielāko tiesu Vidzemes centrālās augstienes apvidū. Vākumus izmantoja apmaiņai ar ārzemēm. K. Starca, K.R. Kupfera, A. Zāmeļa un citu autoru vākumi atrodas LU Bioloģijas fakultātes Botānikas un ekoloģijas katedras herbārijā.
  • Pēckara posmā liela vērība veltīta ģeobotāniskiem pētījumiem. 1959. gadā A. Āboliņa un E. Vimba publicēja Latvijas PSR mežu ķērpju un sūnu noteicēju, kurā minētas 145 ķērpju sugas. Tas ir pirmais ķērpju un sūnu noteicējs latviešu valodā.
  • Vēlākos gados ķērpju pētījumus uzsāka LU Bioloģijas fakultātes Botānikas katedras darbinieki. Te jāmin A. Piterāna pētījumi par Daugavas ielejas ķērpju floru, kā arī par ķērpju izplatību Rīgas pilsētā. A. Piterāns, pētot Daugavas ielejas ķērpjus, konstatētas 222 sugas, 43 varietātes un 82 formas. A. Pokule apstrādājusi Latvijas ziemeļaustrumu daļas kladonijas un darbā minētas 38 ķērpju sugas. Ežezera ķērpjus apstrādājusi Ž. Akulova. 1975. gadā A. Piterāns veicis pētījumus par Moricsalas ķērpju floru un papildinājis to ar 28 jaunām sugām. Šajā laikā pētīta arī egļu mežu un Gaujas nacionālā parka ķērpju flora. To veikuši A. Piterāns, A. Pokule un M. Ziediņa. Sastādīts Latvijas aizsargājamo ķērpju saraksts, veikti pētījumi par antropogēno ietekmi uz ķērpju floru, kā arī dati par gaisa piesārņojuma ietekmi uz tiem Rīgā un tās apkārtnē.