LU konference
Gada augs 2026 lācene Rubus chamaemorus ir daudzgadīgs, 5-30 cm augsts rožu dzimtas lakstaugs ar gariem, ložņājošiem sakneņiem, staraini daivainām lapām un baltiem ziediem. Zied no maija līdz jūnijam. Augļi –sākumā sārti, nogatavojoties zeltaini dzelteni, sulīgi kauleņu kopaugļi, ienākas jūlijā. Latvijā dažviet lācenes sauc arī par šķomenēm vai – tuvāk Igaunijai - par murakām. Madonas apkārtnē tās sauc arī par spradzenēm, kaut gan spradzene (Fragaria viridis) ir pavisam cita suga, un aug sausās pļavās. Lācenes nav iekļautas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, tādēļ arī to izplatībai nav pievērsta īpaša uzmanība. Tās ir raksturīgas sūnu purviem un purvainiem priežu mežiem. Aug zem priedēm un priedītēm, kopā ar sfagniem, dzērvenēm, andromedām vietās, kur mazāk viršu un vaivariņu. Tām patīk gaiša, skāba un barības vielām nabadzīga vide, vairāk izplatītas Latvijas ziemeļu daļā. Aizsargājamās teritorijās lācenes ir nonākušas kā purvu iemītnieces.
Lai gan lāceņu lapas purvos varam redzēt bieži, tomēr ogas (kauleņu kopaugļi) neienākas visur, kur tās zied. Lācenēm ir vīrišķie un sievišķie augi, kas ne vienmēr zied vienlaicīgi, un nereti tieši vīrišķo augu ar lielākajiem ziediem ir vairāk. Lācenes apdraud pavasara salnas, tām vajadzīgi apputeksnētāji, kas lido no vēja pasargātās vietās. Latvijā dārzos lācenes neaug, taču ir ziņas par mēģinājumiem stādus izaudzēt kūdrā. Tirgos jūlijā gan var nopirkt eksotisku un dārgu kārumu - mūsu purvos lasītās lācenes.
Jo lielāks purvs, jo lielākas malas, jo vairāk lāceņu? Vai tā ir?
Vai lāceņu daudzumu ietekmē klimata pārmaiņas?
Vai lācenes varētu audzēt izstrādātos kūdras purvos?
Uz šiem un citiem jautājumiem ceram rast atbildes, vairāk iepazīstot lāceni – 2026.gada augu. Latvijas Botāniķu biedrība aicina ziņot par lācenēm portālā https://dabasdati.lv.
Latvijas Botāniķu biedrības sūnu grupa par 2026. gada sūnu izvēlējusies īssetas nekeru Neckera pennata. Šī sūna ir nozīmīga dabisko meža biotopu indikatorsuga, Latvijā sastopama samērā bieži lapu koku un jauktos mežos, dažādos mitruma apstākļos. Visbiežāk tā aug uz lapu koku stumbriem, īpaši uz apses, liepas, kļavas, gobas, ozola, pīlādža un oša. Šobrīd īssetas nekera vēl ir izplatīta visā Latvijas teritorijā un atrodama samērā vecos, cilvēka saimnieciskās darbības maz ietekmētos mežos. Tomēr piemērotu augteņu kļūst arvien mazāk, jo turpinās veco mežu izciršana. Papildu apdraudējumu rada arī gaisa piesārņojums, kas negatīvi ietekmē sūnas izplatību.
Īssetas nekera veido dzeltenzaļas velēnas, kas parasti atstāv no koka stumbra. Augi ir 5–10 cm gari, zaroti. Lapas – olveida lancetiskas, viļņainas, mēlveidīgas, ar gofrētu virsmu un nosmailotu lapas galu. Pie lapas pamatnes ir divas īsas dzīslas vai dzīslu nav. Sporu vācelīte attīstās uz ļoti īsas setas (1–5 mm), tādēļ tā redzama tikai auga apakšpusē. Sporogoni veidojas bieži. No līdzīgām sugām īssetas nekera atšķirama ar no koka stumbra atstāvošu augšanas formu, viļņainām lapām un sporu vācelīti uz īsas setas. Līdzīgas sugas tajos pašos biotopos, kur sastopama īssetas nekera, ir gludā nekerīte Alleniella complanata, kurai lapas ir bez viļņojuma, un viļņainā dižnekera Exsertotheca crispa, kurai sporu vācelītes seta ir daudz garāka – līdz 12 mm. Abas līdzīgās sugas Latvijā ir retāk sastopamas. Sūnu pētnieki gan Latvijā, gan ārzemēs ir veikuši eksperimentus, pārstādot apšu mežos augušas īssetas nekeras. Pētījumu rezultāti liecina, ka īssetas nekeras spēj ieaugties pēc pārstādīšanas, un šādi pētījumi ir nozīmīgi, lai saglabātu sugas populācijas gadījumos, kad dabiskās augtenes tiek iznīcinātas. Tomēr labākais aizsardzības veids ir dabisko, veco mežu saglabāšana – tas nodrošina ne tikai īssetas nekeras, bet arī daudzu citu retu sūnu un citu organismu grupu sugu pastāvēšanu.
Latvijas botāniķu biedrības Sūnu grupa aicina sabiedrību ziņot par īssetas nekeras atradnēm portālā https://dabasdati.lv, lai papildinātu zināšanas par sugas izplatību.
