1922-1930

1922: pavasarī Latvijas Universitāte nodibina pirmo botānisko dārzu Latvijā. Rīgas pilsētas valde šim mērķim ierāda nepilnu hektāru zemes pilsētas dārzniecībā Dreiliņmuižā. Pirmie dārza veidotāji ir profesors Nikolajs Malta, profesors Pauls Galenieks un dārznieks Mārtiņš Pālens. Botāniskā dārza pirmais direktors ir profesors Nikolajs Malta.

1923: Botānisko dārzu atver skolu ekskursijām, apskatāmas 1500 augu sugas.

1924: Pavasarī ierīko morfoloģiskās, bioloģiskās un ģeogrāfiskās grupas. Sugu skaits sasniedz 2500. Izdod pirmo sēklu katalogu Index Seminum.

1926: Latvijas valdība pēc ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa priekšlikuma no Volfšmita mantiniekiem par Ls 181 000 nopērk 10 ha lielu zemes gabalu Kandavas ielā 2 botāniskā dārza ierīkošanai. Volfšmita muižiņa celta 1824. gadā kā vasaras mītne, tā piederēja rūpniekam Albertam Volfšmitam (Wolfschmidt). 19. un 20. gadsimta mijā tajā darbojās E. fon Rotastes (Rothast) privātā nervu dziednīca, bet 1920tajos gados īsu brīdi - K.Erdmaņa dārzniecība. 1926. gadā teritorijā sāka iekārtot Botānisko dārzu, izmantojot arī agrāko muižas īpašnieku Volfšmita un Stricka (Stricky) celtās oranžērijas un veidoto parku un augļu dārzus. Pavasarī visu augu kolekciju no Dreiliņiem pārved uz Kandavas ielu. 

1928: Tropu, subtropu un sukulento augu kolekciju izvietošanai uzsāk Augu māju būvniecību. Kompleksā ir Augu māja, atsevišķi nodalījumi orhidejām, tropiskajiem ūdensaugiem, sukulentiem, kā arī pavairošanas un izmēģinājumu māja. Darbus veic firma Gustav Roeder GmbH. Pirmās Palmu mājas augstums ir 9 metri.

1930-1940

1932: Dārza attīstības sekmēšanai 1. oktobrī Nikolajs Malta nodibina Latvijas Universitātes Botāniskā dārza draugu biedrību, kas pastāv līdz 1940. gadam. Darbs dārzā līdz Otrajam pasaules karam ir ļoti ražīgs. Tiek pētītas aļģes, sūnas, sēnes, ķērpji (Nikolajs Malta, Heinrihs Skuja), fosilā flora (Pauls Galenieks), augstāko augu sistemātika (Aleksandrs Zāmels), ziedu morfoloģija (Elvīra Ozoliņa), atsevišķu augu atradnes (N. Malta, E. Ozoliņa), kā arī daži pētījumi augu ģenētikā (Eduards Jansons). Rezultātus publicē Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Rakstu burtnīcās Acta Horti Botanici Universitatis Latviensis.

1933: Dārza āra ekspozīcijā apskatāmas sistemātiskās, bioloģiskās un kultūras augu grupas, kā arī arborētums (dendrārijs). Āra kolekcijās apskatāmi aptuveni 4400 dažādu nosaukumu augi, bet Augu māju kolekcijās ir vairāk nekā 3100 sugu no 170 dzimtām.

1937: Botāniskā dārza kolekcijās ir ap 7500 augu dažādību no 225 dzimtām. Tiešs citāts no 1937. gada dārza izdevuma "Noteikumi apmeklētājiem: 1. L.Ū. Botaniskais dārzs apmeklētājiem atvērts svētdienās (izņemot svētku dienas) un trešdienās no plkst. 8-17 (augu mājas no plkst. 11-15; pie ieejas augu mājās jāierakstās apmeklētāju grāmatā), bet pieteiktām ekskursijām darbdienās no plkst. 8-15. 2. L.Ū. mācības spēkiem, studentiem un Botaniskā dārza draugu b-bas biedriem ieeja atļauta katru dienu no plkst. 8-17. 3. Liegts apmeklētājiem aizskārt augus, etiķetes un aizsargmaisiņus, fotografēt bez atļaujas un iet mēģinājumu laukos."

1940-1950

1941 – 1944: Otrā pasaules kara laikā zinātniskais darbs tiek pārtraukts. Dārza teritorijā izvieto armijas daļas, bet ēkas un siltumnīcas pielāgo kazarmu vajadzībām. Strādāt atļauj tikai trim dārza darbiniekiem - Kārlim Mednītim, Almai Ligerei un Emīlijai Bīriņai. Tikai ar viņu pašaizliedzīgo darbu un lielām pūlēm daļēji tiek saglabātas augu mājās esošās kolekcijas - dendrārija kokus sazāģē un izlieto Augu māju apkurei. Daļa kolekcijas iet bojā.

1949: Pēckara gados Botāniskā dārza darbu atjauno. Rīgas pilsētas izpildu komiteja dārza ierīkošanai papildus piešķir 6 ha zemes. Viktors Vārna aizsāk aprikožu un persiku introdukcijas un aklimatizācijas iespēju pētījumus.

1950-1960

1950-ie: Latvijai atrodoties Padomju Savienības sastāvā, visu botānisko dārzu darbu koordinē PSRS Botānisko dārzu padome, kas nosaka kopēju zinātnisku tēmu „Augu introdukcija un aklimatizācija”. Latvijas Valsts Universitātes Botāniskajā dārzā nodarbojas ar saimnieciski vērtīgu augu, galvenokārt augļuaugu, krāšņumaugu, kā arī lauksaimniecības augu sugu un šķirņu introdukciju, selekciju bioloģisko izpēti, agrotehnisko un pavairošanas paņēmienu izstrādi. Tas rada izmaiņas Botāniskā dārza ainavā. Pagājušā gadsimta 50. gadu pirmajā pusē dārza centrā atrodas tā saucamais Mičurina dārzs (apmēram 0,5 ha), kurā aug krievu – padomju selekcionāra Ivana Mičurina izaudzētās augļkoku šķirnes. Magnolijām introdukciju un aklimatizāciju pēta Tekla Čaupale, hortenzijām – Guntars Vītoliņš, zemajiem un klājeniskajiem krūmiem – Maija Bice, ziemcietēm – Andris Orehovs, dekoratīvajām zāļveida ziemcietēm un papardēm – Gunita Briede. Paralēli notiek selekcijas darbs. Izcilus sasniegumus Latvijas agroklimatiskajiem apstākļiem piemērotu persiku un aprikožu selekcijā gūst Viktors Vārna. Flokšus un mārtiņrozes selekcionē Elvīra Zvaigznīte, dālijas – Kārlis Ruks, lilijas un gladiolas – Ādolfs Zorgevics.

1952: Botāniskajā dārzā izbūvē LU Zemes mākslīgo pavadoņu novērošanas staciju, kuras teritorijā tagad atrodas arī Latvijas trigonometriskā tīkla ģeodēziskais sākumpunkts ar koordinātām Z.p. 56°56′, A.g. 24°03′.

1953: Notiek Palmu mājas rekonstrukcija. Jumtu paceļ līdz 12 m augstumam.

1955: Rihardu Kondratoviču norīko darbā par Latvijas Valsts Universitātes Botāniskā dārza direktoru. Šajā amatā viņš nostrādā 10 gadus. 1957. gadā R. Kondratovičs aizsāk rododendru ģints introdukciju, aklimatizāciju un selekciju. Līdztekus introdukcijai Botāniskajā dārzā izstrādā rododendru audzēšanas un pavairošanas paņēmienus, pēta fizioloģisko un bioķīmisko procesu norisi un organoģenēzi rododendru adaptācijas procesā. 1980. gadā profesors Kondratovičš dibina LU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavu "Babīte" un vada tās darbu.

1960-1970

1962: Uzsāk dekoratīvi ekoloģisko ekspozīciju (DEE) veidošanu, plānus projektē un darbus vada Andris Orehovs. Viņa zinātniskās darbības virziens ir krāšņumaugu, galvenokārt ziemciešu, introdukcija un izpēte to bioloģiski un ekoloģiski pamatotai lietošanai apstādījumos. A. Orehovs izstrādā kritērijus ziemciešu vērtēšanai un šo augu funkcionālo klasifikāciju. Izpētot ap 700 ziemciešu taksonus, A. Orehovs izstrādā Botāniskā dārza ainavas koncepciju, kas ietver arī dārza augteņu (biotopu) sistēmu. Viņš turpina pētīt mākslīgu augu sabiedrību veidošanas iespējas apstādījumos.

1965: Par Botāniskā dārza direktoru kļūst Ādolfs Zorgevics - liliju, gladiolu, astilbju un rožu selekcionārs, kurš radījis vairāk nekā 200 šķirnes un jaunšķirnes. Ā. Zorgevics ir autors grāmatām „Gladiolas” (1959., 1969., 1979. gads) un „Lilijas” (1989. gads), publicējis vairāk nekā 100 populārzinātnisku rakstu par puķkopību un dekoratīvo dārzkopību. Par dārza direktoru Ādolfs Zorgevics strādā līdz pat 2002. gadam.

1969: Uzsāk Palmu mājas un administratīvā korpusa rekonstrukciju.

1970-1980

1972: Pabeidz jaunās Palmu mājas celtniecību. Tā ir 24 m augsta ar kopējo platību 550 m2. Jaunajā siltumnīcā audzē palmas un citus lielus subtropu augu eksemplārus. Palmu dzimtu pārstāv 50 palmu sugas un varietātes. Skujukoku grupā lielākie un skaistākie eksemplāri ir araukārijas, cipreses un metasekvoja. Vislielāko augstumu (20 m) sasniedz Bidvila araukārija. Vēlāk paplašina arī tropu, kaktusu un augu pavairošanas siltumnīcas.