Studentiem un darbiniekiem

Pauls Galenieks

Viens no LU Botāniskā dārza veidotājiem un pēckara perioda direktors, profesors Pauls Galenieks (1891-1962)
Dabas zinātņu fakultātes mācību spēki. No kreisās pirmajā rindā: Marija Tauja, Nikolajs Malta, Oktavs Trebū, otrajā rindā: Heinrihs Leonhards Skuja, Pauls Galenieks, Aleksandrs Zāmelis un Kārlis Ābele | 1926 | © LU Bioloģijas fakultāte
Ziņa "Valdības Vēstnesī" par godalgas piešķiršanu Paulam Galeniekam | 1926
Prof. P. Galenieks un dārznieks M. Pālens Sukulentu siltumnīcā. 1920. un 1921. gadā Pauls Galenieks vadīja ārstniecības augu pētīšanas ekspedīciju dienvidu un austrumu Altajā. 1921. gadā atgriežoties Latvijā, P. Galenieks atveda līdzi daudzu augu sēklas, kuras izsēja jaundibinātajā Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā Dreiliņos, kur dārzs atradās līdz 1926. gadam. | 1932 | © LU Botāniskā dārza arhīvs
Pauls un Marija Galenieki. Dr.biol. Marija Galeniece bija latviešu bioloģe, botāniķe, specializējusies paleobotānikā, ģeobotānikā, purvu zinātnē, ieviesusi Latvijā ģenētisko kūdras klasifikācijas shēmu. Viņa kūdras pētīšanā sāka lietot ziedputekšņu analīzes metodi, kas ļāva izsekot klimata pārmaiņām Latvijas teritorijā pēcledus laikmetā un ar tām saistīto purvu un mežu attīstībai. M. Galeniece vadīja pirmās Latvijas veģetācijas kartes sastādīšanu.
Lietojot 1950. gada vārdnīcā iekļautos nosaukumus, mums pat prātā neienāk, ka agrāk latviešu valodā tādu nebija. Profesora vārdnīcu botāniķi lieto arī vēl šodien.

Pauls Galenieks dzimis 1891. gada 23. februārī Kurzemē Reņģes pagasta (tagad Rubas pag.) “Birzēs” mežsarga Matīsa un Ženijas Galenieku astoņu bērnu ģimenē.

Pamatizglītību iegūst Pampāļu 2-gadīgajā ministrijas skolā, Saldus pilsētas skolā un Rīgas A. Ķeniņa reālskolā.

Būdams Rīgas Politehniskā institūta Lauksaimniecības fakultātes students (1911. – 1917. g.), 1915. gadā kopā ar institūtu evakuējas uz Maskavu. Kā students P. Galenieks piedalās Aizkaukāza floras un faunas pētīšanas ekspedīcijā.

Pirmā Pasaules kara laikā bēgļu gaitās nonāk Sibīrijā, kur strādā par agronomu Barnaulā (1918. – 1919. g.), par skolotāju Ustjkamenogorskā, bet 1920. un 1921. gada vasarā vada ārstniecības augu pētīšanas ekspedīciju Altajā.

1921. gadā atgriežas Latvijā. Jaundibinātajā Latvijas Universitātes Botāniskajā dārzā Dreiliņos izsēj Paula Galenieka no Altaja atvestās sēklas, kā arī tiek izmantota pieredze, ko viņš guvis Vācijā, Austrijā un Šveicē, iepazīstoties ar 14 botānisko dārzu plānojumu, iekārtojumu un organizāciju. Pirmās zinātniskās publikācijas par fosilo floru iespiestas LU Botāniskā dārza Rakstos 1920-tajos gados.

Kopš 1921. gada P. Galenieks strādā LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Dabaszinātņu nodaļas Sistemātiskās botānikas katedrā par asistentu, pēc tam – no 1927. gada par privātdocentu, docentu (1938. g.) un profesoru (1939. g.).

P. Galenieks ir izcils pedagogs un zinātnes popularizētājs. 20. un 30. gados ar pseidonīmu Omegārs (no grieķu alfabēta 'galējā' burta 'omega') iesniedz rakstus krājumam “Daba un mēs”. Raksta un lasa lekcijas ārpus augstākajām mācību iestādēm par botāniku, bioloģiju, astronomiju.  

Par interglaciāla kūdras slāņa floras pētījumiem 1926. gadā un par rakstu krājuma "Latvijas zeme, daba un tauta" II sējumu (kopā ar profesoru Nikolaju Maltu) 1937. gadā apbalvots ar Kr. Barona prēmiju.

1936. gadā iegūst dabaszinātņu doktora grādu, aizstāvot disertāciju par Latvijas rozēm. 1939. gadā ir Jelgavas lauksaimniecības akadēmijas Botānikas katedras vadītājs un profesors, no 1940. līdz 1941. gadam arī rektors.

1940. gadā P. Galenieku ievēl tautas Saeimā un Latvijas PSR Augstākajā Padomē.

1941. gadā vācu okupācijas laikā seko ieslodzījums Rīgas Centrālcietumā, bet 1942. gadā - Salaspils koncentrācijas nometnē. Vēlāk viņam atļauj dzīvot policijas uzraudzībā savās lauku mājās "Rozītēs" Baldonē.

Zinātnē profesors atgriežas 1944. gadā. No 1944. līdz 1950. gadam P. Galenieks ir LVU Bioloģijas fakultātes dekāns, no 1944. līdz 1960. gadam - LVU Bioloģijas fakultātes Botānikas katedras vadītājs un vienlaikus arī LLA Botānikas katedras vadītājs.

Būdams LVU Botāniskā dārza direktors (1945. – 1949. g.), organizē II Pasaules karā izpostīto kolekciju atjaunošanu.

Šajā laikā P. Galeniekam par saviem demokrātiskajiem uzskatiem un pārliecību nākas ciest no valdošās varas. Profesors nepiekrīt tajā laikā Padomju Savienībā vadošajai pseidozinātnei, kas neatzīst klasisko ģenētiku, uzspiestajām dogmām un vārda brīvības ierobežošanai. Par to liecina kāds notikums 1946. gadā, kad P. Galenieks LVU Inženierzinātņu fakultātes studentus izlaidumā uzrunā ar šādiem vārdiem: "Ieteicu jaunajiem inženieriem neticēt nevienam, neticēt nevienam cilvēkam, nevienai idejai, nekādai autoritātei. Paļauties drīkst tikai uz saviem spēkiem. Dzīvē viss mainās un viļ un paļauties var tikai uz sevi. Laiki mainīsies, draugi atstās, un tam, kas uz kaut ko paļāvās un kaut kam ticēja, būs nepatikšanas". Laikrakstā "Cīņa" parādījās A. Pelšes raksts "Kam tic profesors Galenieks?", kurā profesoru ieskaita rūdītu reakcionāru un buržuāzisko nacionālistu kompāniijā un paredz, ka latviešu inteliģence ar sašutumu no viņa novērsīsies. Par šo laika periodu atmiņas pierakstījis arī Aleksis Dreimanis LU rakstu krājumā Akadēmiskā Dzīve - "Profesors Pauls Galenieks politiskās krustcelēs un krustugunīs" (115.lpp.).

1950. gadā iznāk profesora sagatavotā "Botāniskā vārdnīca" ar visu Latvijas savvaļas augu nosaukumiem latviešu, latīņu un krievu valodā, ģinšu nosaukumiem ar to latīnisko nosaukumu nozīmes skaidrojumu un sugu latīnisko epitetu vārdnīcu. 

Bez vairākām studentu mācību grāmatām kā nozīmīgākais darbs uzskatāms “Latvijas PSR floras” izdošana, kuras sagatavošanā iesaistās Botānikas katedras kolektīvs un studenti ar diplomdarbiem. Darbs četros sējumos iznāk no 1953. līdz 1959. gadam. Tā ir pirmā grāmata par Latvijas floru latviešu valodā. 1953. gadā izdod arī Paula Galenieka tulkoto Čārlza Darvina "Sugu izcelšanos".

P. Galenieks aktīvi piedalās ZA Terminoloģijas komisijas darbā, izstrādā botānikas terminus un veido labskanīgus un augus raksturojošus nosaukumus daudzām augu ģintīm un sugām, piemēram, bezslavītēm, dziedenītēm, sīkpapardēm, vairodzenēm u.c. Būdams kurzemnieks, P. Galenieks sugu epitetiem daudzos gadījumos izvēlas īpašības vārdu "dižs", piemēram, dižā aslape, dižauzas, dižmeldri, dižskābarži un dižegles.

1959. gadā saņem Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes darbinieka nosaukumu.

Miris 1962. gada 15. maijā.

 

Izmantoti E. Vimbas materiāli