Dārzā ir vairākas siltumnīcas – vienās, kā apmeklētājiem skatāmajās silto zemju augu kolekciju mītnēs, kas gan pašlaik slēgtas rekonstrukcijas gaidās, augi aug cauru gadu, bet ir arī tādas siltumnīcas, kurās botāniķi un dārznieki darbojas tikai pavasarī. Ieskats būs gan vienās, gan otrās.

Pirmajās – tajās, kurās aug palmas, kaktusi, banāni un orhidejas, aprīlī, gaidot pavasara siltos saules starus un vasaras karstumu, svarīgi laicīgi pārliecināties, ka augiem pietiks svaigs gaiss un būs pietiekama paēna, tādēļ pirmais darbs pēc ziemas ir sakārtot lūku vēršanās mehānismus un siltumnīcu ēnojumu.

Savukārt siltumnīcā, kas nav pieejama apmeklētājiem, var saukt par āra kolekciju šūpuli un ik pavasari salīdzināt ar Morisa Ravēla Bolero – viss sākas pamazām, bet dažu mēnešu laikā siltumnīca no tukšas kļūst augiem pārpilna, rosība kūsā, un tad pēkšņi iestājas tukšums un miers – podiņi tiek pārvietoti uz lecektīm, augi iestādīti ekspozīcīju dobēs vai izmēģinājumu lauciņos un dārznieki siltumnīcu pamet, lai strādātu ārā.

Viss sākas jau februārī: kāds dārznieks iesēj pirmās sēkliņas, tad vēl kāds un tad jau ik dienas dārznieki no visām kolekcijām strādā šeit; podi rindojas, pakāpeniski to tumšie apļi kļūst zaļi spuraini, dienām paliekot garākām un saulainākām, dīgsti stiepjas garumā, raisa jaunas lapas, seko piķēšana, pārstādīšana, pa starpu kāds ierīko pavairošanas izmēģinājumus vai pārbauda gumu pārziemošanu. Neko nedrīkst nokavēt, jo tad var pazaudēt vērtīgo augu materiālu vai arī laiku, jo nākamā iespēja būs tikai pēc gada. Maijā ik stūrītis siltumnīcā ir zaļumu pilns, bet tiklīdz iestājas piemēroti laika apstākļi, visi dārznieki līdz ar saviem lolojumiem siltumnīcu pamet līdz nākamajam februārim.