Akadēmiskais centrsZālāja augu sugu skaita palielināšanas izmēģinājumi ir ierīkoti 2021. gadā. To nolūks ir, pielietojot dažādas metodes, iegūt pieredzi par to, kā vienveidīgā zālienā, piemēram, piemājas mauriņā vai citā “zāles pārņemtā” klajumā, būtu iespējams ieaudzēt dažādas Latvijas zālāju biotopiem raksturīgās sugas. Tādējādi konkrētajā vietā būtu bagātināta ne tikai bioloģiskā daudzveidība, bet arī ainava. Satraucošs ir fakts, ka dabisko zālāju platības sarūk: tie klāj vien 0,3-0,8 % no Latvijas teritorijas. Dabiskajos zālājos ir sastopama trešdaļa Latvijas floras jeb vairāk nekā 500 augu sugas, tie ir dzīvotne arī daudzām dzīvnieku sugām, tajā skaitā kultūraugu apputeksnētājiem – dažādām bišu, kameņu un citu kukaiņu sugām.
Izmēģinājums ir skatāms jebkuram dārza apmeklētājiem, kā arī par to var lasīt šajā dienasgrāmatā. Lai tas iedvesmo atvēlēt kādu strēmeli no rūpīgi kopta piemājas mauriņa, brauktuvi nodalošu “zāles” joslu, parka stūri vai tamlīdzīgu vietu jaunu, vietējiem savvaļas zālājiem raksturīgu sugu ienākšanai, lai redzam tajās ziedam dzirkstelītes, kalnu norgalvītes, pīpenes un madaras.
Kamēr lauciņos Nr.2, Nr.5 un Nr.6 ancītim vēl gatavojas riekstiņi, vēlpienes kurvītī briest sēkleņi un spulgotnes bronzas krāsas pogaļās kalst sēklas, citos Zālāja eksperimenta lauciņos ir pabeigts šīs vasaras apsaimniekošanas plāns un ir palicis pļāvums vien pāris centimetru augstumā. Lauciņi Nr.2 “Ļaujam ziedēt!”, Nr.5 “Veidojam puķu zālienu!” un Nr.6 “Veidojam dabisku pļavu!” ziemu sagaidīs ar prāvāku veģetācijas segu, jo tos pļauj vienu reizi gadā.
Vasaras izskaņā lielākās pārvērtības piedzīvo lauciņi Nr.3 un Nr.4. Pēc pirmās pļaušanas ap Jāņiem šeit varēja no jauna zelt un ziedēt auzenes, skābenes, skarenes, veronikas. Tagad tas viss ir nopļauts, centīgi sagrābts un aizvests prom, lai lauciņos nekrātos papildus barības vielas. Lauciņiem Nr.4 eksperimenta sākumā piesēja bioloģiski vērtīgo zālāju sēklas, un šovasar tam beidzot bija “ziedoši” pierādījumi – pīpenes, brūngalvītes, gaiļbiksītes, pēterenes un āboliņi, ko iepriekšējā vasarā nekonstatēja.
No Zālāja rudenī turpinās nolasīt ābolus, zīles, grābt lapas.
Šovasar daži no izmēģinājumu lauciņiem žvadzēt žvadzēja! Vai vari uzminēt, kura auga sēklas sausajās pogaļās žvadz pat pie neliela pieskāriena? Tas ir zvagulis.
Zvaguli vari satikt dabiskās pļavās un ganībās, vietām pat veidojas bagātīgas zvaguļu audzes līdzīgi kā te, Zālājā. Lai zvagulis pļavā saglabātos, jāļauj tam izsēt sēklas – zvagulis ir viengadīgs augs, un sēklas saglabā dīdzību tikai vienu-divus gadus. Ja būs daudz kūlas, sēklas nenokļūs līdz augsnei un nevarēs izdīgt, tādēļ svarīga ir pļaušana vasaras vidū un zāles aizvākšana.
Neparasti ir tas, ka organiskās vielas zvagulis fotosintezē pats, bet ūdeni un minerālvielas uzņem no citiem pļavas augiem, galvenokārt graudzālēm un tauriņziežiem, tāpēc zvagulis dēvējams par pusparazītu. Ražīgi mēslotā zelmenī zvagulis barojas ar biezi sazēlušām graudzālēm un pamazām tās novājina. Tad pļavā var ieaugt arī citi krāšņi ziedoši pļavu augi, piemēram, asinszāle, raspodiņš, saulpurene un gaiļbiksīte.
Botāniķa uzdevums nākamajās vasarās būs vērot, cik plaši Zālājā izplešas zvagulis, kā tas ietekmē citus augus un vai brīžos, kad apklust tramvajs, Botānisko dārzu piepilda neparasta žvadzēšana.
Izmantots LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociētās profesores Solvitas Rūsiņas teksts.
Zālājā ir sagaidīta sausa, karsta vasara. Kamēr citviet Botāniskajā dārzā augus laista dārznieki, eksperimenta lauciņos to neveic un laistīšana notiek vienīgi lietus veidā. Ābeļu ēnā esošie augi sausumu pārcieš veiksmīgāk nekā tie, kas visu dienu atrodas saulē, taču kopumā Zālājs šovasar Jāņus ir sagaidījis koši un ar lielāku augu daudzveidību nekā pagājušajā vasarā.
To varam spriest pēc tam, kad ir veikta šī gada augu sugu identificēšana. Augus nosaka maija beigās un jūnijā: to dara dārza botāniķe Lauma Ķeire, talkā ņemot LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes studentus un viņu asociēto profesori Solvitu Rūsiņu. Pagājušajā gadā dažu variantu lauciņi, īpaši tie, kuriem bija noņemta augsnes virskārta, izskatījās pēc īstiem nezāļu laukiem, toties šogad tie sāk līdzināties mazām Jāņu pļaviņām. Zied dzirkstelītes, zvaguļi, madaras, pīpenes, norgalvītes!
Viena no sugu daudzveidību regulējošām darbībām ir arī atbilstošs pļaušanas režīms - lauciņos ar intensīvu pļaušanu joprojām sastopamas vien 3-5 graudzāļu sugas un tajos nav ne miņas no tipiskajām zālāja sugām. Vietām vēl novērojama nezāļu cenšanās nostiprināties lauciņos, bet turpinot ievērot pļaušanas režīmu, sagaidāms, ka neaizmirstuļu, virzas un pērkonenes vietā dominēs vīgriezes, brūngalvītes un pērkonamoliņi.
Kamēr Latvijā iestājas vasara un zālājos cits pēc cita uzzied pirmie pļavu augi (sveķenes, āboliņi, armērijas, skarenes un citi), mans botāniķis ir devies uz Romu. Eiropas veģetācijas konferencē jau 31. reizi satikās pētnieki, lai spriestu par dabas izmaiņām un klimata ietekmi uz veģetāciju, salīdzinātu augu sabiedrības dažādos biotopos un reģionos, aicinātu pievērst uzmanību invazīvajām augu sugām un dalītos ar saviem jaunākajiem atklājumiem.
Citi botāniķi ir iepazīstināti ar Zālāja eksperimentu un iepriekšējo divu gadu laikā iegūtajiem datiem. Līdzīgu pētījumu veic Polijā: Vroclavas Universitātes pētnieki ar pļavas sēklām atjauno Kanādas zeltgalvītes pārņemtu pļavu, ielabo augsni un veic regulāru pļaušanu. Pēc astoņiem gadiem viņi var novērtēt pirmos ieguvumus – pļavā atkal ir atgriezušies tipiskie augi, bet invazīvā suga pakāpeniski izzūd.
Savukārt pļavās un tīrumos netālu no Romas jau norit pirmā šī gada pļauja, ceļmalās bagātīgi zied artišoki, dzeltenās ilzītes, pīpenes, magones un daglīši. Jūnijā arī Zālājā sagaidāms zāles pļāvēja troksnis, kad lauciņos ar mauriņu turpinās iesākto apsaimniekošanas režīmu un tos pļaus ik pēc pāris nedēļām. Šajā lauciņu variantā liela augu sugu dažādība nevar izveidoties, tādēļ tie kalpo par atskaites punktu, lai novērtētu to, kā un vai mainās sugu daudzveidība pārējos izmēģinājuma lauciņu variantos.
Sveika, saule! Sveikas, bites!
Esmu pamodies no garā ziemas perioda. Smalkajos dīgstos ieguldu visu enerģiju, kas sakrāta sēklās, sīpoliņos, gumos un sakneņos. Pēc neilga laika visi eksperimentālie lauciņi kņudēs no asnu kustības. Botāniķis pamazām man nogrābj ziemā uzkrājušās lapas un zarus, lai nekas netraucētu asnu ceļam pretim Saulei.
Ziema manam botāniķim bija labs laiks “pirmās ražas ievākšanai” – vasarā veikto novērojumu apkopošanai, analīzei, tabulu un grafiku sagatavošanai, kas parāda to, vai pirmajā pilnajā izmēģinājuma gadā ir radušās kādas atšķirības augu sugu dažādības ziņā izmēģinājuma sešu variantu lauciņos. Rezultāti parāda, ka puse sugu, kuru sēklas iesēja 4., 5. un 6. varianta lauciņos, tomēr nav izdzīvojušas (1. tabula). Interesanti, ka divas sugas – ziemeļu madara un matainā vēlpiene – ir izdīgušas ne tikai 4.-6. varianta lauciņos, kur tās iesēja, bet arī 1.-3. varianta lauciņos, kur tās nemaz nebija iesētas, tātad vējš vai dzīvnieki sēklas bija uz tiem aiznesuši.
Pašlaik šķiet, ka darbu kombinācija ar velēnas noņemšanu, augsnes ielabošanu, uzberot augsni no dabiska zālāja, dažādu sugu augu sēklu sēšana un pļaušanu vienu vai divas reizes gadā radījusi dažādām sugām labvēlīgākos augšanas apstākļus, jo 4.-6. varianta lauciņos bija lielākais sugu skaits (1. attēls): kopā tur identificēja 112 sugas – 10 sūnu, 100 vaskulāro augu un pat 2 kokaugu sugas. Jāatzīmē, ka 5. un 6. varianta lauciņi atšķīrās no pārējiem ar to, ka tajos bija pilnīgi citu sugu komplekts, kāds nebija atrodams pārējos variantos (2. attēls). Savukārt “neuzlabotajos” un biežāk pļautos lauciņos (1.-3. variants) bija novērojams blīvāks sūnu segums, kūlas slānis un arī kopējais veģetācijas zelmenis, ko veido agresīvākas graudzāles, kas, visticamāk, nomāc mazākus ziedaugus.
Biežāk sastopamās un/vai ar lielāko procentuālo segumu pilnīgi visu variantu laukumos bija sarkanā auzene Festuca rubra, pļavas skarene Poa pratensis, ārstniecības pienene Taraxacum officinale, mārsila smiltenīte Arenaria serpyllifolia, ložņu vārpata Elytrigia repens, parastā virza Stellaria media, sūnas ložņu strupknābe Amblystegium serpens un struplapu īsvācelīte Brachythecium rutabulum.
Turpināsim vērot notiekošo nākamajos izmēģinājuma gados. Skatīsimies, kas notiks ar sugām-pionieriem (t.i., nezāles un mehāniskus traucējumus mīloši augi, kas ātri saražo sēklas lielā apjomā un spēj strauji izplatīties uz pēkšņi radītām brīvām nišām): vai tās laika gaitā izzudīs, dodot vietu tipiskām zālāju sugām. Pašlaik tā ir tikai mana botāniķa hipotēze.
2. attēla apzīmējumi. Vektori: 1—kopējais sugu skaits; 2—atklātas augsnes platība, %; 3—piesēto sugu skaits; 4—piesēto sugu platība, %; 5—augu stāva maksimālais augstums; 6—augu stāva vidējais augstums; 7—kopējais sugu segums, %; 8—kopējā sugu platība, %; 9—kūlas segas augstums; 10—sūnu segums, %; 11—sūnu sugu platība; 12—sūnu sugu skaits; 13—pļaušanas intensitāte; 14—kūlas platība.
Čukstus sveicieni Tev no Zālāja!
Ir iestājies miers. Sēklas, kas paguva, izsējušās. Lapas un stiebri, kuri visu vasaru nepagurdami elpoja un stutēja ziedus, arī beidzot var atpūsties. Saknes, gumiņi, bumbuļsīpoli gādīgi ieslēpti zem augsnes, vislabākās minerālvielas sasūkušies. Lapas, zīles, plūmītes un āboli no līdzās esošajiem kokiem nogrābtas, lai manā diētā neieviest liekas barības vielas. Tagad tikai ziemas ciemiņi un ūdens kristāli spēs izjaukt statisko klusumu, kas pie manis šeit nemanot aizkavējies. Bet vai zini, kurš tieši šobrīd par mani domā visvairāk? Botāniķi! Tie, kuri vasarā skaitīja katru ziedošo un lapojošo augu sugu, tagad ciparo garas tabulas un zīmē sugu skaita izmaiņu līknes. Gaidīsim, kas viņiem būs saskaitīts: vai un kā pirmajā gadā esmu mainījies!
No Jāņiem līdz Miķeļiem
Tīri slauku pagalmiņu;
Kad atnāca Miķeļ' diena,
Slotu sviedu pabeņķē.
Vai zini, kā Zālājs pavada rudeni? Labi strādājot un labi atpūšoties! Rudens saulgriežiem esmu jau sagatavojies. Vairākiem lauciņiem veikts šī gada otrreizējais pļāvums, lai aizvāktu lieko veģetācijas masu, tostarp arī nezāles ar visām to sēklām. Atrodos starp kokiem, tādēļ daži lauciņi piebiruši āboliem, plūmēm, arī ozolzīlēm. Visi augļi ir nolasīti, lai eksperimentu neietekmētu organiskās vielas, kas rastos, sadaloties augļiem. Citviet pētot dabiskos zālājus, ir iegūti dati, ka – jo nabadzīgāka augsne, jo lielāka to bioloģiskā vērtība. Tādēļ visu lieko, kas varētu kavēt daudzveidīga zālāja attīstīšanos, aizvāc, ieskaitot kūlu, sabirušās lapas, koku zarus. Drīz sāksies lapkritis un es kļūšu gandrīz neatpazīstams zem dzelteni oranžā paklāja – nāc paskaties!
Sveicieni Tev no Zālāja! Šoreiz gribu iepazīstināt ar radību, kas ir saistīta ar mani un ik mirkli rāpo, lec, grauž, lido, dzied un vēl visādi uzvedas starp, zem un virs augiem. Dažādais pļaušanas un sēšanas ritms lauciņos ietekmē ne tikai augu sugu daudzveidību, bet tas atspoguļojas arī faunistiskajā bagātībā. Jo vairāk dažādu augu sugu un to morfoloģisko veidu lauciņos ir sastopami, jo lielāka ir iespēja kukaiņu un putnu sugām ar atšķirīgu uzvedību un ēšanas paradumiem pie manis uzturēties. Un līdzīgi kā augi neizzied visi vienlaikus uzreiz, arī dzīvnieki te Zālājā viesojas katrs sev piemērotākā laikā – daži meklē pērnās lapas un kūlu jau agri pavasarī pirms blīva augāja izveidošanās, daži tikai vasaras otrajā pusē ierodas uz augļu un sēklu ražu, bet citi šeit ir satiekami visu cauru gadu. Arī izmērs ir ļoti variējošs – no vien dažus milimetrus lielām vabolēm līdz putniem ar gandrīz pusmetru lielu spārnu plētumu.
Zālāja kukaiņi pēc barošanās veida lielākoties pārstāv šādas grupas: apputeksnētāji, lapgrauži, augu sulu sūcēji, plēsēji. Botāniskā dārza apputeksnētāji ir bites, kamenes, dažādas mušas un ziedmušas, nelielā skaitā arī tauriņi. Lapgrauži viesojas gan pie svaigām, dzīvām augu lapām, gan pie atmirušajām augu daļām (detritofāgi). Uz sulīgiem augu stublājiem var pamanīt laputis un citus kukaiņus ar sūcējtipa barošanās veidu. Barības ķēdes nākamo posmu pārstāv kukaiņi-plēsēji un zirnekļi, kuri šādā veidā regulē “veģetāriešu” skaitu un nodrošina dabisko līdzsvaru starp augiem un to ēdājiem.
Kukaiņu skaitu ierobežo arī putni, piemēram, mušķērāji un strazdi. Vasaras vakaros Botāniskajā dārzā pogoja lakstīgalas – visbiežāk tās barojas uz zemes, kur augsnē meklē posmkājus un kukaiņus, tāpat ja ir izdevība, tās medī arī lidojošos kukaiņus. Savukārt citas putnu sugas barojas galvenokārt ar augu sēklām (piemēram, dadzīši) vai izmanto kūlu un sūnas dobumu izklāšanai. Lai katram kustonim atrastos piemērota uzturēšanās un barošanās niša, liela nozīme ir daudzveidīgam augu stāvojumam – zemsedzi klāj skrajš sūnu stāvs, virs tā attīstījies ložņājošo un zemo augu stāvs, tālāk var izšķirt vidēja augstuma augu stāvu līdz aptuveni ceļgalam, ko noslēdz augstās graudzāles, skābenes, magones un citi augi, kuri var sniegties pat līdz 1 m augstumam. Atšķirībā no mauriņa, augu stāvojums ir raksturīgs tieši dabiskajiem zālājiem. Tuvojoties rudenim, augājs samazināsies, sēklas izbirs, tādēļ arī kukaiņi un putni pie manis kļūs mazāk aktīvi. Tomēr zinu, ka tepat zem pienenes lapas kāds iekūņosies un pārziemos līdz nākamajam pavasarim, bet ziemā te noteikti paviesosies ziemojošie mazputniņi – zīlītes, svilpji un ķivuļi.
Latvijā ir ierasts par ražas laiku dēvēt rudeni. Bet te pie manis, zālājā, ražas svētki jau ir nosvinēti neilgi pēc vasaras saulgriežiem. Lakstaugu, graudzāļu, grīšļu, tostarp dažnedažādu nezāļu buķete nemanot iemainījusi ziedus pret sēklām. Panteņi, pākstis, pogaļas, vārpas un lidpūkas. Sēklu arhitektūras daudzveidība mēģina sacensties ar augu sugu bagātību.
Ja atnāci mani apraudzīt Botāniskajā dārzā, noteikti pamanīji, ka esmu kā raiba mozaīka. Tas tādēļ, ka katrā lauciņā ir savs unikāls un smalki izvēlēts risinājums, kā tajā palielināt sugu daudzveidību. Sadarbojoties zinātniekiem un dārzniekiem, kopā izstrādāti seši dažādi zālāju un zālienu veidi, un katrs ierīkots piecos atkārtojumos. Atšķiras režīms, cik bieži tos vasarā pļauj, un arī katra lauciņa pirmsākums – augsnes veids un sēklu materiāls. Pastāstīšu, kā tos vari atpazīt:
1) mauriņš – šis ir čaklākais lauciņš, jo to pļaujam ik pēc 2 nedēļām. Augi gan līdz ar to šeit gandrīz nenobriedina sēklas un kopumā mauriņš ir sugām nabadzīgs, tajā dominē dažādas graudzāļu sugas. Zinātnieki šo lauciņa veidu izmanto kā kontroli, lai salīdzinātu, kā izskatītos, ja nevienu augu sēklu no malas nepienestu, augsni neielabotu un turpinātu regulāri pļaut;
2) ļaujam ziedēt – mauriņam pēc sugu sastāva līdzīgākais lauciņš, atšķiras tikai pļaušanas režīms – pļauj vienu reizi gadā jūlija sākumā. Kopumā šī lauciņu veida sugu bagātība pašlaik ir zema, tajā dominē dažādu sugu graudzāles, samērā bieži atrodamas arī pienenes;
3) ļaujam ziedēt – ir gandrīz identisks 2. variantam, tikai šo lauciņu pļaujam divas reizes gadā, jūlija sākumā un augusta beigās. Šovasar sugu sastāvs būtiski vēl neatšķiras no 1. un 2. varianta lauciņiem;
4) palielinām sugu daudzveidību – mauriņā ir iesētas dabiska zālāja augu sēklas, kopā no 21 augu sugas. Sēklas iegūtas no dažādām Latvijas vietām, kur ievāktas 2021. gada vasaras beigās. Katrā lauciņā piesēti aptuveni 20 g unikāla sēklu maisījuma ar atšķirīgu sēklu kombināciju. Šo lauciņa veidu pļaujam divreiz gadā, jūlija sākumā un augusta beigās. Šovasar taisni šie lauciņi vizuāli visvairāk atgādina dabiskos zālāju ar lielāku sugu bagātību. Viena no dominējošajām sugām ir mazais zvagulis.
5) veidojam puķu zālienu – ir noņemta velēna 3-5 cm biezumā un atklātajā augsnē iesētas dabiska zālāja augu sēklas tāpat kā 4. variantā. Lauciņus pļaujam vienu reizi gadā jūlija sākumā. Šogad lauciņos aug gan pļavu sugas, gan dažādas nezāles. Zemsedze ir nesaslēgta, skraja un tikai turpmākajos gados tā attīstīsies līdzīga tipiskam dabiskam zālājam.
6) veidojam dabisku pļavu – šis ir lauciņu veids, kurā veiktas lielākās izmaiņas, salīdzinot ar mauriņu, kas šeit bija sākumā. Ir noņemta velēna, uzbērta augsne, kas atvesta no dabiskā zālāja, un tajā iesētas dabisko pļavu augu sēklas – tādas pašas, kas 4. un 5. variantā. Lauciņus pļaujam vienreiz gadā. Līdzīgi kā 5. variantā, arī šeit lielā skaitā atrodamas nezāļu sugas un zemsedze vēl nav saslēgusies.
Turpini lasīt manu dienasgrāmatu un seko līdzi, kā gadu gaitā es mainos!
Veģetācijas sezonai sākoties, sāku strauji pārklāties ar augu stiebriem, lapām un ziediem. Pie manis dominē tādas graudzāles kā pļavas skarene Poa pratensis, sarkanā auzene Festuca rubra un ložņu vārpata Elytrigia repens. Starp tām bieži atrodami laukstaugi mārsila smiltenīte Arenaria serpyllifolia, velēnu radzene Cerastium holosteoides, tīruma veronika Veronica arvensis, kā arī dabisko zālāju indikatorsuga mazais zvagulis Rhinanthus minor. Nelielu segumu veido arī sūnas, kas zālienā bija sastopamas jau pirms eksperimenta uzsākšanas. Lauciņos, kur iepriekšējā gadā noņēma velēnu un uzbēra dabisko zālāju augsni, augi attīstās lēnāk un starp tiem sastopamas vairākas nezāļu sugas. Pagaidām tām ļauj augt, bet ir svarīgi pārtvert nezāļu sēklu izbiršanas brīdi un laikus tās nopļaut. Ideālā gadījumā vienlaikus izdotos nobriedināt sēklas arī tiem augiem, kuru sugas te pie manis zālājā ir vēlamas. Redzēsim, vai tas izdosies. Lai eksperimentālajos lauciņos nenonāktu blakus zālienā esošo augu sēklas, zāli ap lauciņiem regulāri pļaus visu vasaru. To savāks un kompostēs. Regulāri nopļaus arī vienu no eksperimenta variantiem – piecus lauciņus ar mauriņu, kas projektā kalpo kā kontrole. Tajos aug tie paši augi, kas iepriekšējos gados pirms eksperimenta, un tos pļaus tik pat bieži kā līdz šim – reizi divās nedēļās. Ir saprotams, ka šajā lauciņu variantā liela augu sugu dažādība nevar izveidoties, tādēļ tie kalpos par atskaites punktu, lai novērtētu to, kā un vai mainās sugu daudzveidība pārējos izmēģinājuma lauciņu variantos.
Lai novērtētu, kādas augu sugas jau ir izdīgušas un cik lielu īpatsvaru tās veido, 2. jūnijā pie manis ciemojās Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes mācībspēki, studenti un Vācijas viesstudenti no Erasmus programmas. Lauciņos uzsāka ikgadējo sugu monitoringu. Uzskaitīja visas augu sugas 70*70 cm lielos pastāvīgos lauciņos, noteica augāja augstumu un sūnu segumu. Tie ir paši, paši pirmie rezultāti, kas vasaras laikā tiks papildināti, apkopoti un analizēti. Šobrīd zinām tikai to, ka vidēji katrā lauciņā ir atrodamas 15-35 augu sugas.
Gan es pats, gan Botāniskais dārzs visapkārt, nokūstot sniegam, iekrāsojies kā pavasara glezna. Krokusi, zilsniedzītes, zeltstarītes, sniegpulksteņi, tulpes – pabēgušas no dobēm, plaukst kur pagadās. Arī pie manis, eksperimentālajos lauciņos, ir pa kādam pavasara ziediņam. Lai lauciņiem piekļūtu saules siltums un tie netiktu lieki mēsloti, sadaloties pērnajām lapām un kūlai, pavasara talkā esmu čakli nogrābts. Ziemā tikai šķietami šeit ir valdījis miers – tagad lauciņi pārvērtušies par miniatūru Ēģipti, jo “apbūvēti” ar kurmju rakumu piramīdām. Rakumus izlīdzināja un augsni izkaisīja, lai zāliens veidotos vienmērīgs bez atklātas augsnes laukumiem, tomēr nojaušu, ka kaimiņš kurmis pie manis vēl atgriezīsies. Manāms, ka ozola tuvumā aukstās sezonas laikā vai nu vējš sapūtis, vai varbūt sīlis ir iekārtojis sev noliktavu un sanēsājis ozolzīles arī uz eksperimentālajiem lauciņiem. Zinot, cik ātraudzīgi un vitāli ir koku jaunie dzinumi, zīles ir rūpīgi aizvāktas un nogādātas uz komposta kaudzi. Lai arī pavasara rīti pie manis ir drēgni un tikai nupat nokusušas pēdējās sniega kupenas, bez ievērojamiem nokrišņiem augsnes virskārta ir strauji izkaltusi. Tādēļ eksperimentālos lauciņus, kuros pagājušogad sasētas dabiskā zālāja augu sēklas, papildus laista. Kā pierādījuši citi līdzīgi pētījumi par dabisko zālāju atjaunošanu, pavasarī reizēm izšķirošas ir pat tikai 1-2 laistīšanas reizes, lai sēklas sāktu dīgt. Un vēl kas interesants – pie manis bija ciemiņi, zinātnieki no Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes. Augsnes ūdens līmeņa režīma kontrolēšanai visa gada garumā eksperimentālajos lauciņos ierīkotas mēriekārtas. Pavērosim, kā viņiem veiksies!
Sveiks, Botāniskā dārza un dabas draugs!
Es esmu parasts zāliens, kādi bieži atrodami pilsētu parkos, māju pagalmos un viensētās. Esmu izaudzis no sēklām, kas 2017. gadā iegādātas veikalā. Atrodos starp vecām ābelēm un esmu apaudzis ar sarkano auzeni Festuca rubra, pļavas skareni Poa pratensis, ārstniecības pieneni Taraxacum officinale, ložņu āboliņu Trifolium repens un birztalu veroniku Veronica chamaedrys.
Tomēr vēlos kļūt par sugām bagātu zālāju - tādu, kas līdzinātos Latvijas dabiskajiem zālājiem. Tajos var augt pat vairāk nekā 500 augu sugas un mājvietu rod daudz kukaiņu, zirnekļu, tārpu, gliemežu, putnu un citu radību, kas kopā veido krāšņu bioloģisko daudzveidību.
Senatnē savvaļā zālāji radās upju palienēs vai vietās, kur ganījās lielie savvaļas zālēdāji – tauri, sumbri un savvaļas zirgi. Tiem izzūdot, zālāji veidojas tur, kur cilvēki gana lopus un pļauj zāli. Tomēr ne katra “pļava” var lepoties ar dažādiem augiem un dzīvniekiem. Mūsdienās dabisko zālāju Latvijā ir palicis pārlieku maz - tikai 0,3 % no valsts teritorijas. Zālāju bioloģiskā vērtība sarūk, jo pašreizējā pļaušana un ganīšana notiek tādā veidā, kas neļauj izdzīvot vairumam sugu, kurām zālājs būtu vispiemērotākā vide.
Ja nedarītu neko, tad Latvijā zālājs lielākoties pamazām kļūtu par krūmāju un apaugtu ar kokiem. Savukārt, ja dārznieki turpinās regulāri un intensīvi pļaut, lai būtu “smuks, zaļš paklājs”, tad saglabāšos tikpat parasts kā pēdējos piecus gadus. Tādēļ priecājos, ka esmu izraudzīts 7 gadu eksperimentam, kurā salīdzinās dažādus paņēmienus, kā palielināt augu sugu skaitu. Zinu, ka par sugām bagātu zālāju nevar kļūt uzreiz, un ir jāatrod labākais veids, kā tādam pamazām tapt.
Eksperimentālie lauciņi ierīkoti 2021. gada vasarā. Pavisam man ir 6 izmēģinājumu varianti, katrs no tiem pārstāvēts ar pieciem 2x2 m lieliem lauciņiem. Daļā iesēja 20 lakstaugu un graudzāļu sugu sēklas, kas savāktas dažādos dabiskos zālājos visā Latvijā. Citos lauciņos vispirms veco velēnu noņēma, tad iesēja sēklas, bet vēl citos – gan noņēma velēnu, gan uzbēra augsni no sugām bagātas pļavas, gan iesēja sēklas. Reizi vai divreiz gadā visus laukumiņus nopļaus un zāli savāks. Viens variants ir atstāts salīdzināšanai – tā ir kontrole – to pļaus reizi divās nedēļās kā to darīja līdz šim.
Katru vasaru visos laukumiņos veiks augu sugu uzskaiti jeb monitoringu, lai sekotu līdzi, kā mainās sugu sastāvs un vai tas palielinās.
